Kas visbiežāk nogalina attiecības? Jeb 15 gadu novērojumi, sniedzot taro konsultācijas

Rutīna

Komunikācijas problēmas

Ir ļoti populārs padoms: “Jums vienkārši vajag vairāk sarunāties.” Nē. Dažkārt nevajag vairāk runāt. Vajag beidzot dzirdēt. Attiecības ne vienmēr sabrūk lielu, skaļu strīdu dēļ. Dažreiz tās sabrūk no tūkstošiem mazu lietu, kuras abi izvēlējušies neizrunāt. Lai nebūtu konflikta. Lai nesastrīdētos. Lai nebūtu jāatzīst, ka kaut kas sāp. Lai nebūtu jāpasaka tas, ko otrs varētu negribēt dzirdēt. Un tad cilvēki gadiem dzīvo ar saviem noklusētajiem teikumiem.

Komunikācija sāk strādāt pret attiecībām, kad:

• problēmas tiek noklusētas, lai tikai nebūtu konflikta;
• pārmetumi aizstāj godīgu sarunu par to, kas patiesībā sāp;
• sarunas kļūst tikai par sadzīves loģistiku;
• sarunas mērķis ir nevis saprast, bet pierādīt savu taisnību;
• viens klausās tikai tik ilgi, kamēr otrs runā, lai varētu sagatavot pretargumentu;
• tiek teikts “viss ir kārtībā”, kad abi ļoti labi zina, ka nekas nav kārtībā.

Un neizrunātās lietas nekur nepazūd. Tās krājas. Vispirms tās ir mazi akmentiņi kabatā. Tad sauja. Tad akmeņu maiss. Un kādā brīdī cilvēki vairs nesaprot, kāpēc viņiem vienam uz otru ir tik smagi skatīties.

Seksuālā apetīte

Par seksu cilvēki joprojām mēdz runāt tā, it kā būtu jāizvēlas starp divām galējībām vai nu viss ir lieliski, vai arī attiecībām ir beigas. Realitāte parasti ir daudz sarežģītāka. Seksuālā nesaderība pati par sevi ne vienmēr nogalina attiecības. Daudz biežāk tās nogalina nespēja par šo nesaderību runāt. Vai vēl sliktāk – sajūta, ka par to vairs nedrīkst runāt.

Savās konsultācijās redzu pārus, kuriem fiziskās tuvības trūkums ilgst mēnešiem vai pat gadiem. Abi to zina. Abi to jūt. Abi par to klusē. Un klusums kļūst par trešo cilvēku attiecībās.

Laikam ejot, var atklāties, ka abiem vienkārši ir atšķirīga seksuālā apetīte un atšķirīga vajadzība pēc fiziskas tuvības. Un tad jau sākas jautājums – ko jūs ar šo atšķirību darāt?

Šeit ir svarīgi, lai viens partneris seksu neuztvertu kā pienākumu, bet otrs otra nevēlēšanos nenolasītu automātiski kā atraidījumu.

Un vēl ir kāda ļoti izplatīta nesaprašanās. Vienam fiziska tuvība ir mīlestības apliecinājums. Otram mīlestība izpaužas pavisam citādi – rūpēs, sarunās, palīdzībā, kopā pavadītā laikā. Abi var mīlēt. Un abi vienlaikus var justies nemīlēti.

Nepamatotas ekspektācijas

Viena no visbiežāk sastopamajām attiecību ilūzijām ir: “Ja viņš mani mīl, viņš pats sapratīs.” Nē, nesapratīs. Ja vien tavs partneris nav tarologs, gaišreģis vai cilvēks ar pārdabiskām spējām. Un arī tad es uz to pārāk nepaļautos.

Cilvēki sagaida, ka partneris pats sapratīs, ka esam apvainojušies. Ka šodien gribas romantiku. Ka šoreiz vajadzēja apskaut, nevis dot padomu. Ka šajā situācijā bija jāreaģē citādi. Un dažkārt mēs paši īsti nezinām, ko gribam, bet esam ļoti pārliecināti, ka partnerim tas gan būtu jāzina.

Vēl viena klasika: “Ar mani viņš mainīsies.” Savās konsultācijās es šo teikumu esmu dzirdējusi ļoti daudz. Jā, cilvēki var mainīties. Dažreiz otrs patiešām atrod sevī pietiekamu motivāciju, lai strādātu ar sevi un kaut ko mainītu. Bet attiecību būvēšana uz cerību, ka “viņš vēlāk kļūs tāds, kādu es gribu”, ir diezgan riskants projekts. Jo būtībā tu neizvēlies cilvēku. Tu izvēlies viņa nākotnes versiju. Un tad vēl brīnies, kāpēc esi vīlies.

Vēl viena lieta, ko es ļoti bieži redzu ir vēlme, lai partneris aizpilda visus mūsu emocionālos tukšumus un beidzot padara mūs laimīgus. Uz kādu laiku tas var arī nostrādāt. Mazliet kā kofeīns – sākumā ir enerģijas pieplūdums, viss šķiet skaisti, bet pēc laika efekts beidzas. Un tad no partnera vajag vēl. Vēl uzmanību. Vēl apliecinājumu. Vēl mīlestības. Vēl kaut ko, kas uz brīdi aizlāpa to vietu, kuru otrs cilvēks patiesībā nevar aizlāpīt. Partneris nav emocionāls plāksteris. Un šī ir viena no tām atbildībām, ko attiecībās nevajadzētu uzkraut otram cilvēkam – padarīt mūs laimīgus. Ar savu dzīvi un saviem iekšējiem robiem tomēr būs jāstrādā pašiem.

Nespēja palaist vaļā

Šī, iespējams, ir viena no smagākajām lietām, ko redzu savās konsultācijās. Cilvēki ierodas ar šodienas jautājumu, bet sarunā drīz vien atklājas, ka šodiena patiesībā nav problēma. Problēma ir 2019. gads. Vai 2017. Vai tas strīds, kas notika pirms desmit gadiem. Nodevība. Pāridarījums. Aizvainojums. Nepateikts teikums. Neizdarīta izvēle. Un tas viss joprojām dzīvo attiecībās. Ne tikai laulībā vai partnerattiecībās. Arī attiecībās starp vecākiem un bērniem, starp draugiem un citiem tuviem cilvēkiem.

Un tad vēl ir iepriekšējo attiecību bagāža. Vecie attiecību modeļi. Iepriekšējā partnera nodarītais. Vecās traumas, kas tiek paņemtas līdzi jaunās attiecībās, pat ja jaunais cilvēks ar to visu nav bijis nekādi saistīts.

Šajā nepalaisto lietu mugursomā mēdz būt arī vēlme pierādīt, ka man bija taisnība. Un vēlme beidzot panākt, lai otrs kļūst tāds, kādu mēs viņu gribējām redzēt.

Piedot nenozīmē izlikties, ka nekas nav noticis. Un palaist vaļā nenozīmē pateikt: “Tas nekas.” Tas nozīmē pārstāt ļaut vakardienai vadīt šodienu. Jo, ja katrs šodienas konflikts tiek papildināts ar visu iepriekšējo attiecību arhīvu, jūs vairs nestrīdaties par šodienu. Jūs strīdaties par 2025. gadu, 2024. gadu, 2021. gadu un vēl visu, kas pa vidu. Tā vairs nav viena saruna. Tas ir viss arhīvs vienā istabā. Un attiecības šādā situācijā kļūst ārkārtīgi smagas. 

Dažreiz attiecībām nav vajadzīgs vēl viens mēģinājums izrunāt to, kas jau ir izrunāts simts reizes.Tām vajag, lai abi beidzot pārstāj dzīvot tajā, kas jau ir noticis. Jo nevar uzbūvēt kaut ko jaunu, visu laiku rokoties pa vecajiem gruvešiem.

Šīs ir tikai piecas lietas, kuras savā praksē redzu atkal un atkal. Un, protams, attiecības ir daudz sarežģītākas par pieciem punktiem. Taču ļoti bieži problēma nav tajā, ka mīlestības vairs nav. Problēma ir tajā, ka pa ceļam ir pazudusi interese, sarunas, tuvība, realitātes sajūta un spēja atstāt pagātni pagātnē. Un reizēm cilvēki to pamana tikai tad, kad attiecībās jau ir iestājies klusums.

Ar kuru no šīm problēmām Tu esi saskāries savās attiecībās?

Nav komentāru

Komentēt